Lieldienu novēlējumi

Lieldienu novēlējumi

Ja kaut kam manī var nodarīt pāri,
tad tā ir tikai miesa,
taču šajā nedrošajā mājoklī mīt brīvs gars.
/Filozofija/


VAKARDZIESMA dzrusku riebīgs (tā kā medus) izpildītais pienākums pašam drusku prieks par sevi apmierināts vakars tumst piepūstajos mēness vaigos pazib laimīgs nogurums kaut kur būdā pieticīgi aizmieg vilku sugas suns sērsnas garoza pār laukiem drūmums pēdas neatstājot kaut kur aizslāj – kā pa taukiem sirdī jauni rīti mājo gana riebīgs (tā kā medus) izpildītais pienākums tak nav nolemts pienākumā lielu kaifu meklēt mums 1984 /Dzeja/


Visās lietās ievēro mērķi,
tad tu atteiksies no liekā.
Izsalkums atgādina sevi: lai roka sniedzas pēc tā,
kas ir vistuvāk; izsalkums pats man padarīs gardu visu,
lai ko arī ņemu.
Izsalkušais neko nenoniecina.
/Kā tikt pie patiesas bagātības/


Drosme visupirms ir taisnīguma sekas.
Šķiet,
ka visas cilvēka rūpaliskās pūles,
visi aprēķini,
visi rasējumi garajās nomoda naktīs galu galā uzskatāmā plāksnē noved tikai pie vienkāršības,
it kā būtu vajadzīga vairāku paaudžu pieredze,
lai pamazām attīrītu kādas kolonnas,
kuģa korpusa vai lidmašīnas fizelāžas aprises,
līdz tās iegūst krūts vai pleca līniju pirmatnējo skaidrību.
Šķiet,
ka inženieru,
rasētāju,
plānotāju darbs tātad ir nogludināt,
nolīdzināt formas,
padarīt vieglāku atsevišķu mezglu,
līdzsvarot spārnu,
līdz tas izgaist pats no sevis un nav vairs pie lidmašīnas rumpja piestiprināts spārns,
bet pilnīgi nobriedusi,
no sava apvalka beidzot atbrīvota forma,
kaut kas līdzīgs negaidīti uznirušam,
noslēpumaini saliedētam kopumam,
kas ir rada poēmai.


Kam nav darbadienu,
nav arī svētdienu.
/Svētku pantiņi/


Kad nokrīt likumīgās kārtības važas un pinekļi un iestājas anarhija,
tad tikai īsteni parādās cilvēks.
/Dažādi teicieni/


Nopelnīt naudu ir grūti,
bet zaudēt to ir viegli.
Sargā savējo uzmanīgi!
/100 pozitīvas atziņas/


Dievs radijis sievieti,
lai viņa tiktu milēta.
/Sieviešu atziņas un asprātības/


Plīv riets kā sarkans magoņlauks.
Tev jāiet ir pret nakti,
draugs.
Nu atvadies,
lai ietu.
/Atvadvārdi/


Vai nu tik savādi bija,
vai mirklis pret restītēm sitās,
bet istabā lidoja kraukļi vai spārnota radība cita.
Cik piemērotas mums likās putnu kustības lēnās! Bij zināms,
ka drīz viņu vietā šeit kustēsies mirušo ēnas,
šeit pulcēsies mirušo ēnas un zvaniņu mēlītes mēmas mums pasludinās,
cik senas,
cik likumīgas ir bēdas par visu,
ko gribēja viņi,
par visu,
kas nenotikās.
.
.
Un kādreiz tā lidos i mūsu ēnas,
neba nu citas,
jo izlaužas brīvībā mirkļi,
kuri pret restītēm sitas.
Un Ikars,
kā redzi,
krīt.
Pat Ikars – ai,
paveries – krītas.


Pirmā mīlestība nav ne visdziļākā,
ne arī vispatiesākā,
bet no tās visgrūtāk aiziet.
.


Līgo saule ar mēnesi,
Līgo gani sētiņā.
Līgo pati mīļā Māra,
Telītēm vārtus vērt.
/Apsveikumi Jāņos/


Lēna,
lēna šodien gaita,
Neatnākšu ciemos rīt.
Pāri mīlai,
pāri sapņiem Dzimtās zemes smiltis krīt.


Jo mazāka sievietes roka,
jo vairāk tā sagrābj zelta.


Mans vectēvs Pie sausās Daugavas,
kur dēļi Mirdz rindās dzeltēni un smaržīgi kā medus Un kur zem skaidām čauganām kā sūna Pat vēlā vasarā guļ ledus,
Kur augstais krasts vairs neput,
apaudzis ar retu zāli Kā vecam vīram zods ar bārdu,
Kur caurām dienām izved smiltīs No sētām lupatas un skārdu,
- Man dzīvo vectēvs.
Viņš ceļas,
tikko gaisma aust,
Un,
logu atvēris uz upi,
Tver kāri miglas pilno gaisu Un lūpās auklē pīpīti kā knupi.
Viņš skatiem pavada uz leju barkas,
Tās noglāstot kā mīļas paijas,
Un klusi pasmaida,
ja garām logam Kā cukurs baltas pamirdz kaijas.
Bet ilgi bubina,
kad ostas velkonis Ved cauri tiltiem nepareizu plostu,
Un bieži spējā uztraukumā tver No vēdera sev veco angļu jostu.
Tad iet uz tumšo pieliekamo lūkot No slazda kaķim kādu peli,
Pēc tam dzer kafiju no māla krūzes,
Kur nogleznoti zēns un govs ar mazu teli.
Kad saule var jau ieskatīties skurstenī Un zāģētavās pārtraukumu teic ar svilpi skaļu,
Iet arī vectēvs atpūsties līdz pusdienai,
Kur viņu gaida grūdenis ar svaigu cūkas gaļu.
/Aleksandra Čaka dzejoļi/


Lejiet zvanu,
lejiet zvanu,
lejiet zvanu,
Zvanu caru,
skaņu caru atlejiet! Ielej zvanā,
Ivan,
ielej trauksmi manu,
Miša,
liesmu,
liesmu! Zvans lai dun un dzied! Gatavs! Zvans kā kalns.
Pilns vētras pieliets metāls.
Skaņu jūra strauja velsies verstis simt.
Slieniet sastatnes! Jel veiklāk! Mērķis netāls – Celsim zvanu.
Celsim augstu! Zvans lai dimd! Visi baļķi krakst un dundēdami salūst.
Velti pūles vīrs,
un velti plātās ķems.
Neredzēti liels caur vasaru un salu Zvans simt gadu gaida nepacelts un mēms.
Tavā pakājē es klausos vēju runā,
Tavu vētru ņemu līdzi ceļu dunā.
/Mīlestības dzeja/


Nokalst koks.
Aizbirst aka.
Smiltis apber gadsimtu pēdas.
Kā rudens lapas tumši laika ūdeņi Projām mūs nes…


Nāk dzīves vietā satraukums Un droši uzdodas par dzīvi.
Jau tavas saknes gaiso plīvo Un lapas dziļi zemē gumst.
Kails satraukums – un dzīve notvīkst kanā.
Un nobēg maliņā un savu māli maļ.
Un tagad mēģini to atsaukt atpakaļ,
Kur lēkšo satraukums uz četrām kājām gludām.
/Dzeja/


Katru dienu mums tiek mesti akmeņi.
Tikai no mums atkarīgs,
vai ceļam tiltus vai sienas no tiem.
/Gudri izteicieni/


Es nezinu nekā skaistāka par raudzīšanos rāmā,
no kaislībām brīvā sievietes dvēselē.
/Gudras atziņas/


Es iesviedu baltābolu Jāņa mātes laidarā,
Lai Laimīte pakaļ gāja,
Pa ābolu laipodama.
/Jāņu dziesmas - metam zāles laidarā!/


Sistēma ir ļoti vienkārša: nekad neko tieši neatļaut un nekad neko tieši neaizliegt.
/Atļauja un aizliegums/


SKAIDU SPILVENS Mūžam mēs nemiera bērni.
Mūžam mums asinīs dūc nemiera sarkanā dziesma.
Mūžam alkst nemiera krūts.
Cīnīties,
ilgoties,
tiekties – Šūpuļa dziesma jau sauc.
Soli vispirmo tu spēri,
Dzimstoša nemiera skauts.
Cīnīties,
ilgoties,
tiekties – Nava ne vakars,
ne rīts.
Soli vispirmo tu spēri,
Dzimstoša nemiera skauts.
Cīnīties,
ilgoties,
tiekties – Nava ne vakars,
ne rīts.
Dusā un sapnī pēc mērķa Roka vēl sniedzas un trīc.
Mūžam mēs nemiera bērni.
Mūžam mums asinīs dūc nemiera sarkanā dziesma.
Mūžam alkst nemiera krūts.
/Latviešu dzejoļi/


Mīļi mani pavadiet,
Bet jo gauži neraudiet,
Lai nav slapji paladziņi,
Lai ir viegla dusēšana.


arvien dziļāk dzīves akā skatiens tā kā piliens krīt arvien grūtāk paklanīties arvien grūtāk pasmaidīt arvien grūtāk sadraudzēties arvien grūtāk vainas dzīst arvien dziļāk dzīves akā arvien grūtāk kādu nīst /Priecīgi dzejoļi/


Ar Tevi vasarā un ziemā,
Lietū un sniegā.
Ar Tevi bēdās un priekos,
Svētkos un niekos.
Ar Tevi kopā būt,
Gan gaisā,
gan negaisā,
Zem segas vai pat maisā.
Ar Tevi ezerā un jūrā,
Laivā ar un bez burām Tik Tev blakus būt Tā,
lai sirds to jūt.
Kā man gribas Tā Tev blakus būt.
/ Draudzība /


Laulība ir kā drudzis: sākas ar karstumiem un beidzas ar atsalumu.


Vislielākā nelaime nav palikt nemīlētam — bet nemīlēt.


Nāk un mainās gads pēc gada,
ļaudis ar,
Paliek tas,
ko viņi rada,
- paliek darbs.
Paliek jūra,
paliek zeme – nepazūd.


Meli nav vis ātri iznīdējams tārpiņš,
bat gan milzu simtkājis,
kas apvijis visu cilvēci.
/Dažādi teicieni/


Valentīna dienas pantiņi Apsveikumi dzimšanas dienā Apsveikumi vārda dienā Kāzu apsveikumi Novēlējumi Mīlas dzejoļi Sieviešu diena 8.marts Māmiņdienas apsveikumi Lieldienu pantiņi Ziemassvētku pantiņi 1. Septembris dzejoļi Pantiņi katrai dienai Apsveikumi Jaunajam gadam Smieklīgie dzejoļi Pārdomu pantiņi 1000e وام وام مسکن وام Draudzība هتل Sverre Joki هتل ها Skagen به هتل مالمو مرکز , Valentīna dienas pantiņi Apsveikumi dzimšanas dienā Apsveikumi vārda dienā Kāzu apsveikumi Novēlējumi Mīlas dzejoļi Sieviešu diena 8.marts Māmiņdienas apsveikumi Lieldienu pantiņi Ziemassvētku pantiņi 1. Septembris dzejoļi Pantiņi katrai dienai Apsveikumi Jaunajam gadam Smieklīgie dzejoļi Pārdomu pantiņi 1000e وام وام مسکن وام Draudzība هتل Sverre Joki هتل ها Skagen به هتل مالمو مرکز